^_^

Zeltainas debesis fonā mirdz
Sakaltis koks, kam iekšā pukst sirds
Tā liela un melna,
Plata kā tava delna
Pati miza un saknes, sakaltušas un raupjas
Tomēr turas cieši, jo cieši uz slīpās kraujas

Spīd sirpis melns un asni no zemes uz augšu dīgst
Tikai tālāk, sakaltušie zari joprojām dubļos slīgst.
Baltās saknes kļūs garākas un vijas pa koku
Stumbrs sažņaudzas ciešāk, cer sagaidīt tavu roku.
Debesis blāvo, škiet izgaistam skatam
Sirds pukstēt sāk straujāk, asinis prom no sevis vadām.
Izceļas uguns, ķer resnās saknes
Ar dzēlīgām mēlēm rāpjas arvien augstāk no koka plaknes.
Zari salūzt un nedzīvi drūp,
Ar pelniem pārklājas saknes un lēnām kūp.

Kas notika vēlāk to nezin neviens,
Tomēr, sapņot par to ir spējīgs ikviens.