Kad apstājas laiks

Jel nerausti pagātnes stīgas,
lai sirdij tiek spēlēt prieks,
jo viņa jau mīlēja, cieta
un saprāts tur bija lieks.

Tāpēc nevajag bijušo traucēt,
bet atļaut,
lai parunā sirds,
jo viņa jau kvēloja, dzisa,
līdz sapinās,
jūtas vairs nespēja saprast,
bet laiks
tik skrēja uz priekšu un lūk,
aiz rieta jau atkal vīd rīts,
tas dvēseli neskar,
vien sāpe paliek,
kad liktens par gadiem smej,
kaut sapņu tēls zudis
kā atbalss,
kas aizmirsta dziest,
bet nez kādēļ sirds
tā joņo un trauksmaini sitas,
ka laiks
pat gatavs ir apstāties...

Jel nerausti pagātnes stīgas,
lai sirdij tiek spēlēt prieks,
jo viņa jau mīlēja, cieta
un saprāts tur bija lieks.