Pirms... un pēc..

Varbūt tas par grēcīgo,
bet iespējams
krietni savādāk...
Pa ceļam vētīdams atņemtās dvēseles,
Nelabais, tās pa vienai
pameta gaisā,
lai pārliecinātos,
vai tiešām dvēselīte ir tik viegla.
Ja krita jau paceļoties –
smags grēks gulēja uz tās,
bet ja aizlidoja –
nu Dievs ar viņu,
tad jau redzēs,
un pacēlis pirkstu pret debesīm,
pakasīdams līko ragu,
viņš nodomāja:
„ Patiešām, neesmu taču es Dievs tas Kungs,
bet tikai, no debesīm padzītais
kritušais eņģelis,
kurš jau pašā iesākumā kļuva
pārāk uzpūtīgs un ziņkārīgs
un bāza degunu jods viņu zina kur,
bet vajadzēja taču,
kā lajam,
no paša rīta
pienest Radītājam upurdāvanas
un nožēlot grēkus,
sak’ bargais, mīļais Dieviņ,
tu piedod man, labā Dvēselīt,
ka nevaru es dzīvot bez valdīšanas un varas,
lai cik arī tā melna un netīra būtu,
jo tas jau mans krusts
un grēcinieks palikšu,
jel nesodi velti,
bet atlaid mani, nešķīsteni
un es lūgšos par Tevi...”
Tad uz mirkli apsēdies pie Aherontas,
kur otrā krastā
dūmakā gulēja Aīda asfodeļu pļava,
viņš izdvesa:
„ Uz neredzēšanos..
Esi sveicināta, Elle!!!
Jau nāku..”