Ne jau no laika varas

Laiks cilvēka acīm nav saredzams,
vien gadu ritumā sajūtams
caur pavasariem, to cerībās
un noziedējušās vasarās,
caur rudeņu vētrām, kad lapu zelts
tiek izkaisīts dubļos, ne godā celts,
līdz ziemas sniegbaltais mierīgums
tās apsedz un nolaižas pāri mums.

Laiks neredzams, tomēr to meklējam,
līdz savā atspulgā pamanām
to grumbu zirnekļa tīmekļos
un sarmas skartajos deniņos,
uz pieres rievu izvagotās,
kur laika pēdas ir krustojušās,
pat acīs, kam mirdzums padzisis jau...
jā, kur tik vien laiks manī paslēpies nav.

Un vienīgi trauksmainā sirds,
kaut arī sāp,
tā nepadodas
un nepielāgojas
laika ritmam un garam,
jo tajā joprojām
turpinās dzīves pavasaris,
līdz kamēr apklusīs
skumju salauzta tā,
bet ne jau
no laika varas.