Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Uz celma sēž viens filozofs*.
Uz celma sēž viens filozofs
Un raksta gudru dzeju, Tam skats uz skudrām noraugās No augšienes uz leju: "Te jūtu es, kā Dievs mūs redz," - Teic filozofs ar grumbu pierē, "Lūk, tuvāk pieliecos - un ēna skudru sedz; Kad attālinos - atkal saule skudru priecē". Bet tad šī viedā vīra acs Uz odiem lūkojas un vēsti dāvā: "Kā Dievs tiem varu būt es pats, Bet odi tie, kam mana asins maizi gādā - Kurš, iepriekš bļaustīdamies, nāk pie manis sūkt, Tam tiek mans pliķis - viss, ko cerējis, tam zūd; Bet, kurš ir pilns ar klusu pazemīgu viltu, Tas dabū pieēst savu māgu pilnu". Un nu ir filozofam laiks Uz odzi paraudzīties - Tam domīgs, apmācies kļūst vaigs, Par atklāto ne nobrīnīties: "Lūk, ja es odzei tā kā Dievs, Tad kas gan odze tāda būtu? Tā sev šķiet stipra Dievam pretī stāties viens pret viens - Nez kāpēc sevi pats par šādu odzi jūtu"... Re, pēkšņi satumst debesis, Un lietuslāses pārklāj dabu; Ar dzejas lapu piesedzies Mūk filozofs uz savu namu. Un, kabinetā pārradies, Uz rakstāmgalda izmirkušo rakstu klāj - Viss izplūdis un mainījies, Kā citā valodā to būtu rakstījis kāds vājš; Ar pierē grumbu lasa viedais vīrs, Cik izlasīt vēl var un saprast, Un tomēr salasāmais skaidrs ir un domā tīrs - Pat, ilgi meklēdams, ko tādu nebūtu viņš varējis sev atrast: „Dievs visu redz, kā saule priecē, Vēsti dāvā, maizi gādā, Klusā, pazemīgā vietā Pašu sijā paša sietā, Grumbu izgludina pierē Mīlestības pilnā mierā, Met kur gribi ēnu savu - Ietrāpīsi Dievā.” Uz celma sēž viens filozofs Un raksta kaut ko dzejā - Tam skatiens pilns ar viedumu, Bāls miers tam staro sejā. ______ *šis nav nevienai konkrētai personai veltīts - vien filozofiskai dzejai rāmītis dievišķi zeltīts.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|