Es ticu

Es ticu,
ka tad, kad saule
ar izstieptajām,
karstajām staru rokām
pieķērusies horizonta šķērskokam
sašūposies jūnija acīs
un augstprātīgā laipnībā
nokritīs uz šaurās
kanēļa krāsas
zemes strēlītes,
tu būsi man blakus,
pavisam netālu
no nakts
neizbēgamā gala
un dāvāsi man
mazumiņu
no aukstuma,
kas izkusis varavīksnes
pielijušajā dvēselē,
lai es varētu saklausīt,
kā pukst
nošķirtības tērauda sirds
un redzēt
kā cerību stariņš,
pielejot eļļu ugunij,
spēlējas ar liesmas ēnu
uz nobružātās
sienas.