Ciemos pie bērnības drauga

Ak, draugs, es tavu skatu pakausī sev jūtu
Kur paprāvs plikums sācis veidoties jau sen
Es zinu – daži vārdi tomēr jāteic būtu
Jo klusums laika mušas aizmirstība dzen

Varbūt, ka jāpiemin tie senie skolas laiki
Kad skuķu dušā abi slepus lūrējām
Par pornožurnālu, ko šķirstot svila vaigi
Vai zagtām cigaretēm, kuras pīpējām

Bet tikmēr drauga sieva ķēķī mazgā traukus
Un klusā šķīvju šķinda miegu virsū dzen
Man slinkums kustināt par sprīdi savus taukus
Lai arī pusnakts stundu pulkstens sita sen

Bet saprāts saka, ka nav vainīgs klusums
Kas telpu nospiedis ar saspringtību grūšu
Var gadīties, ka klusām pienāk vecums
Bet var būt aizsēdējies pārāk ilgi būšu