Ne jau par ziedu..

Pa upi reiz peldēja zieds,
Tāds noplūkts un vientulis ar:
Ne viļņi to šūpoja liegi,
Ne vējš, kas to noglaudit var.

To straume svieda pret krastu,
Kas dūņām un zilaļģēm klāts.
Zieds ierāvās vilnī vien dziļāk
Un paslēptos, ja vien to prastu.

Kamdēļ to norāva rokas,
Kas mīlēt un noglāstīt prot?
Kam neļāva izziedēt pļavā,
Kur nektāru bitēm tas dotu.

Lūk aizpeld tas vientuļi mirstot,
Un krāsas tam palēnām bāl.
Bez skaņas, bez dzīvības dzirkstīm
Tāds maziņš un bezgala tāls.