Medus simfonija

Līdz acīm grimis medus dzīlēs,
Ar mēli izkārtu un siltu
To medu laizu, laizu, laizu
Pats pārkāries pār medus tiltam.

Medus, medus, visapkāt medus vien.
No galvas līdz pat papēžiem,
Pār medus kārēm, bites dūcot skrien.

Es pēkšņi medus dzīlēs redzu,
To augumu, kas tīkams man.
Viņš medusdzelmē dziļi grimis
No turienes tas jāizlaiza man.

Medus , medus, visapkāt medus vien.
No galvas līdz pat papēžiem,
Pār medu čaklās bites dūcot skrien.

Tā mugura un slaidās,garās kājas,
Tas vēders, dibentiņš un krūts.
Viss iekalts medus saldās važās
Un laizot attīrīt, tas darbiņš grūts.

Medus , medus, visapkāt medus vien.
No galvas līdz pat papēžiem,
Pār medu čaklās bites dūcot skrien.

Bet, kas no medus podiem baidās,
Kam netīk salumiņš, kas mutē kūst,
Lai sēž ar dibenu uz stropa malas
Un bitēm maigi dzeļot, saulē žūst.

Medus , medus, visapkāt medus vien.
No galvas līdz pat papēžiem,
Pār medu čaklās bites dūcot skrien.