Rozainības rožūdenī

Ar rozā brillēm peldēju pa rozā rožūdeni,
Man saule plecus sildīja un darīj sārtu mani.
Tik sārta visa pasaule, cik sārts ir rozes zieds
Pat vaigu gali nosarka un kļuv kā biešu spiets.
Tik domas tumšas, netīras, bez sārtuma un spozmes
Kā trenniņtērps tam baikerim, kam purvā rīta rosme.

Jel draudziņ, lūdzu neskaties, kā es dubļu piks
Pa pusei cūcisk nosarcis, bet pamatā es pliks.
Es peld starp rožu lapiņām, tās pielīp miesai slapjai
Un sajūta ir lieliska , kad es par rozi tapšu:
Ar domām sārti cūciskām, ar sariem gaisā slietiem,
Pa purvu dziedot peldēšu, kur akacī sprausts miets.

Es mīlu meža rozītes , ar ērkšķiem , kuras duras,
Jo kaut kur dziļi pakrūtē, tāds dīvains uguns kuras.
Tas liek man sprauslot ūdenī un sārtus burbuļs laist,
Jo dziļi dūkstī stigušam, man sirdī sārtums kaist.