..etiides par..

dzejnieki ir kā izspārdīti
skudru pūžņi
tu stāvi vidū un nevari
visus vārdus no sevis
notraukt
tie satraukti rāpjas skrien
kārto pasauli
un mēģina tevi integrēt

sakostām kājām un rokām
un nevari aizbēgt
ja stāvēsi par ilgu
taus skelets
spožs un balts
būs skolas lepnums un gods



dzejnieki ir jānosit maziņi
[arī sevī]
kamēr nau pie[ie]rāpojuši
tevi pilnu ar vārdiem un tēliem
kas mēģina nosaukt lietas
kādas ne par velti un ne par naudu
mājās nenest..



dzejnieki ir kā izspārdīti
skudru pūžņi
kustībā un nepa[pie]beigti