Nomaldījusies mīla

Nomaldījusies mīla starp koku zariem
Ķer vēju un baras:
Par to, ka no viņas mūk,
Par to,ka sapņu pilis brūk.
Par to, ka pāri ēnas veļas,
Par to, ka dusmu viļņi ceļas.

Paņem viņu klēpī un skūpstot sasildi,
Asaras rūgtās noslauki:
Lai redz, ka to aizsietām acīm meklē,
Lai redz, ka viņu gaida pat peklē.
Lai saskata krūtis, kas gaidās ceļas,
Lai saskaita lūgsnas, kas pakaļ tai veļas.

Ak, mana mīļā, tu nemaldies,
Kad aklie ir tevī maldījušies.
Un koku zari- tie stari bez ēnām,
Jo stipra tu nāc- gan ātri vai lēnām.