Dīvainas sajūtas

Cik dīvaini sparkšķ skujas, kad lauztas priedes deg
Un sārtas liesmas krāsnij mutē svaidās.
Cik savādi, kad vairāk nekrīt lipīgs sniegs
Un egles, zarus nokārušas, stipru vēju gaida.

Tik savādi, ka nekliedz gāju putni, bet mākoņi vien skrien
Un vietām sniegos redzams salstošs saules zaķis.
Tik dīvaini, ka elpu redzam gaisā lienot
Un krēslā nemanām, ka liepā kailā slēpjas meža kaķis.

Cik dīvaini skan smiekli, kad tumsa aizklāj acis
Un durvis vecās aizcērt parasts svešinieks.
Cik savādi, ka vakar gājam laimi meklēt
Un abi domājām - zem sniegiem noslēpts prieks.

Tik savādi, ka neraud vecie logi, kad tukšās mutes ver
Un čīkstot, rāmji vēja rokās svaidās.
Tik dīvaini, ka ziemas rēnās miglas apēd krāsas
Un zeme padevīgi rāma guļ, kā māte bērnu gaidot.