brīze

plandoties caur loga pusapaļo arku
no jūras vēja brīze kaiju klaigas nes
tumst mākoņēnas sūtot vēsti bargu
ar atbalsīm caur kauliem drūmām
viļņu dārdi skan kā dunoņa no pazemes
un svinpelēkas gaismas raksti pārklāj
griestu freskas ainavu ar trakojošām rūnām

veras durvis, ienāk sieviete
ar melnu galvaskausu rokās
pārplīst grīda izlijušās indes plaisu zigzagā
sikspārņi ar kņadu izšķīst gaisā
paliek nokritusi krūka
pāršķelta un apstājusies laikā
apstājusies malkā pēdējā un pirmajā
indes svētība no melnā neredzamo noslēpumu mūka
galvaskausa krūka gaismā sirmajā
sašķīdusi nolemtībā baisā

atvarā no viņpasaules spoku tēli raisās
paceļas virs velvēm drausmu ēnas
pārdabiska vētra ienāk senā nama mūra sienās
pretī tumšam padebesim atdzīvojies nams kā dēmons slienas
nodārd balss no rīkles gadu simtiem mēmas
izlaužas caur tuneļiem zem zemes
cauri pārvērtību virpuļvārtiem lejas
spoku maskā dzimst uz maza bērna sejas:
"dzīvību vai konfektes!"
no Helovīna sveicienu
te vientiesībā naivā kaimiņpuika nes
ar izrobotu ķirbi galvā
pie sliekšņa noliek neredzamas kapenes
"dzīvību vai konfektes!" -
caur pusapaļo loga arku
no jūras vēja brīze kaiju klaigas nes
no melna galvaskausa izbirst našķi
bērnu uzcienāt nāk nāve pati
bērnu uzcienāt
no senās brīnumaino pārvērtību pilnās
drēgnās izvirtules tumšās kārumnieces virtuves.
bērnu uzcienāt
uz katafalka skatuves.
jau nes.