Ķēdes suns no tīras iztēles

Tas suns kas mūždien tavā kājā kož,
Kas tevi aprej garām ejot,
Tas suns, kas pakaļ skrienot zobus bož,
Tas tevi šodien gaidīs ceļā smejot.

Tā tava sirdsapziņa niknā,
Kas neļauj darīt to, kas tīk.
Tā tava iztēle un bailes,
Ko runās ļauži, ko tie pasacīs?

Ej savu suni pabaro un glaudi,
Viņš tamdēļ rūc, ka tevi pašu nepazīst.
Par velti rūgtas asaras tu raudi,
Jo sevis kosts tev jāgādā, lai rētas dzīst.