Nedaudz skumjš stāsts

Viņš nebija no tiem varenajiem
Un dzīvoja cigāru kārbā
Uz skapja starp krāmiem aizmirstajiem
Snauda, kamēr es darbā

Viņš nebija arī no dusmīgajiem
Tik vakaros ķēra mušas
Un zibinot spārniem caurspīdīgajiem
Reizēm līda zem dušas

Pie atvērta loga mēs vakaros klusos
Tā sēdējām, raugoties tālē
Es cigāru sūcu, viņš pats savos dūmos
Un vērojām, Mēness kā bālē

Es stāstīju viņam par dialektiku
Viņš ņurdēja klusi un laiski
Par mehānismiem un matemātiku
Un atskaņām, panti lai skaisti

Tad atnāca vīri ar dusmīgām sejām
Stāstot, ka ārstēt grib mani
Pie Napoleoniem un raudošām fejām
Mani ieslēdza saprāta gani

Kad pārrados mājās, tik tukša un auksta
Un pamesta telpa man šķiet
Jo nav vairs neviena, kas piedurkni rausta
Un smaržo pēc sēra mazliet

Es aizdedzu cigāru, bet nerada prieku
Šis grabažām piebāztais ūķis
Un stāvot pie virtuves galda es lieku
Kur tagad gan klejo mans pūķis