Ceļš

Tumsa jau krita pār nometni stīvi,
Ap uguni sildījās guruši vīri.
Daudzi ceļi bij’ nobristi jau,
Tik daudz to uz pasaules liekas pat nav...

Kad jauna diena laidīsies lejā,
Mundrums atausīs raupjajās sejās.
Atkal tos sagaidīs sāpes un prieki,
Likteņa veltes un cīniņi lieki.

Plecu pie pleca kā mūra siena
Kopā tie bija kā dūre viena.
Pār augstākiem kalniem šī karavāna
Par spīti suņiem ies droša un rāma.

Brīnījās ļaudis un uzacis rauca-
Daudzi tos par dīvainiem sauca.
Kāds neredzams spēks uz priekšu tos dzina
Cik tālu iet lemts....Dievs vien to zina.