Mazs maziņš.

Mazs maziņš, mīļš un viscaur mans.
Manā gultā pamostas sakot: „Abīt”
Un kā lai man sejā neatplaukst smaids,
Dzirdot šo smalko un spalgo „labrīt”?

Viņš diendusas neguļ un rausta aiz rokas,
Dod bučas, smejas, rāda smieklīgas sejas.
Nu sakiet, kur mātei lielāks prieks lai rodas,
Ja valda šeit mājās bardaks un dejas?

Mantas savācam, lecam un pasakas lasam,
Mācamies pantiņus,skrienam, kašķus prom dzenam.
Un tā augu dienu:uz riņķi uz riņķi.
Smiekli,smaidi un puņķi,smiekli,smaidi un puņķi.

Es zinu, dēliņ, ka laiks ātri rit,
Vakar vēl rāpoji, ripoji, vēlies.
Pulksten’s jau stundu no stundas sit,
Un, re! Tu jau runā, skraidi un mēdies!

Pienāks tā diena, kad nedrīkstēs teikt:
„Mazs maziņš, mīļš un viscaur mans”
Būs laiks Tev pašam lielus darbus veikt,
Jāstāda koki, jākaļ dzīvei varenais plāns.

Vien gribu lai zini, ka mīlu Tevi!
Un nekad, nekad to neaizmirsti.
Es dievinu tavus:” Vai noķelsim peli?”
Un pārējo arī, lai ko arī bilsti!