Reiz.

Reiz pat ļoti nesenos laikos
Viņš sāka ar „reiz sensensenos...”
Viņam patika šādi seni stāsti,
Skaisti vārdi ,skūpsti un glāsti.

Un tapa filmas ,seriāli.
Tie mūsu pašu izdomāti,
Tā ritēja sekundes, stundas un dienas,
Domas kļuva plašas, par šauru sienas.

Kā jau visos skaistos stāstos
Bija kas tāds...nu tā, lai no kļūdām mācos.
Viņš lūdza: ”nemīli” ,bet es mīlēju viņu.
Tas grauza mani, manu sirdsapziņu.

Viņu mājās gaidīja sieva un bērni,
Viņam tā bija labi... cik sirreāli...
Protams, es zināju, ka biju šeit lieka,
Domas mētāju apkārt: „Kur mana vieta?”

Es arī reiz vēlos mīlēta būt,
Tā īsti un patiesi, nevis lieka kļūt.
Zvanīt, kad vēlos, teikt :”Man Tevis trūkst.”
Just, zināt - otram sirds tikpat strauji pukst.

Pat nezinu, kādēļ es metos šai stāstā.
Tik paredzamā, bet neparastā.
Es baudīju Tevi, mirkļus un priekus,
Smējos, raudāju un melsu niekus.

Tu sniedzi ko tādu, ko neaizmirst,
No kā mācīties un sapni, ko piepildīt.
To paņemšu sev, bet saku patreiz:
„Šim stāstam jābeidzas ar to pašu: ”Reiz.””