Vēlīnajā takā

Kad nokritīs pēdējā lapa,
Kad sarma klās zemes vaigu.
Tu iesi pa vēlīnām takām
Ar rudeni, rudeni staigāt.

Tāds klusums, kad nedzirdi smieklus,
Tāds klusums, kad nečukst pat zars.
Zem kājām lūzt zāles stiebri,
Kam zudis ir augšanas spars.

Tu pacelsi kritušās zīles,
Tās celsi, lai rādītu saulei.
Visapkārt tev stinguma elpa,
Vien zemi klāj vasaras prauli.

Caur elpu tik baltu kā migla,
Ar skatienu dzidru kā sniegs,
Tu dāvāsi pasaulei smaidus,
Jo nesasls sirdī tev prieks.