Atkal un atkal...

No prāta man neiziet Mēmeles krasts,
Kur saulainu mieru reiz spēju sev rast.
Tur niedrājā nāra man uzsmaidīja
Un ticību dzīvei vēl modināja.

Par dzīvi, par laimi vēl domas arvien
Pie pilsdrupām atmiņu saites sien.
Vēl nespēju dziesmu es apglabāt,
Ko nārai man gribējās izdziedāt.

Pār akmeņiem ņirbošie ūdeņi skrien,
Caur niedrāju mākoņu ēnas brien,
Gar krastmalu ziedoši ceriņi māj,
Un pienbalta dūmaka ieleju klāj.

Tāds atkal pie manis nāk Mēmeles krasts,
Un mieru nekur sev vairs nespēju rast,
Jo sapņos vēl nāra man sveicienus māj,
Bet ilgas un cerības neatstāj.