nepateiktais...

Nāve lēniem soļiem nāk,
Tā nesteidzīgi iznīcina.
Aiz viņas paliek dvēseļu maldi,
Un nav vairs grūti man ko teikt.
Saprast tās jūtas,ko slēpu sevī,
Tev piederošās,ko nejūti,
Bet nespēju pacelties es spārnos,
Un aizlidot pie tevis kā eņģelis,
Un iztāstīt tev ko jūtu,
Savas sāpes,kas tā smeldz.
Jo saprotu to tikai tagad,
Kad atpakaļ ceļa vairs nav.
Kad man pakaļ nāk kāds draugs,
Kas nav kļuvis man vairs dārgs.
Jo saprotu jūtas es pret tevi.
Es Mīlu Tevi!,
Bet nu,par vēlu,
Es ienīstu savos senos draugus,
Ko reiz vēlējoa redzēt vaigā,
Bet nu,tikai vēlos just
Tavus maigos piekātienus,
Dzirdēt pēc manis smeldzošo balsi,
Un saprast,ka nevēlies dzīvot bez manis.
Bet nu,par vēlu man sapņus piepildīt,
Pēc manis nāk,nu jau ienaidnieks...!