Nomest savu ādu

Zem tā akmeņa, kam virsū krusts,
Reiz sevi atstāju kā čūskas nomet ādu.
Man likās tad, ka viss nu ir reiz zudis,
Tad atkal sevi zemes virsū atradu.
Tā bij tā pati zeme, bet nebija nekā,
Ko kādreiz acīm skatīju un mīlēju.
Tik svešs un neparasts it viss,
Pat zvaigznes zaigo savādāk.
Un cilvēki, kas apkārt klīst un sarunājas
Tie uzvedas un domā citādāk.
Es savējais pie svešiem ļaudīm nācis,
Ar svešu seju, domām neparastām-
Kā kuģis jūrā tālā nepazītā,
Kā laiva caura, kura sviesta krastā.
Un domas virsū nāk - kā čūskai nomest ādu,
Kas zin, tad nonākšu es vietā citādākā?