Dabas pazemība

Cik ātri vakari jau tumst
un šis krāšņais rudens zelts
nu viss pie kājām mums.
Kam gan tas kā paklājs klāts?

Tas viss ziemai, kas vēl nāks
un visam gaišajam un baltajam,
ko pieminēt ir ikreiz vērts,
kad pie galda piesēsts ēst.

Tādēļ koki ik pavasari no jauna plauks un zels
un ikreiz pie kājām kā lūgšana nolaidīsies mums.
Šis krāšņais rudens lapu zelts
kā pirmais un pēdējais skūpsts.

Tā ir dabas pazemība
Noklāt sevi kā sniegu
Visai pasaulei pie kājām
Kā saldāko miegu.

Brīvu no sāpēm, pārestībām,
Brīvu no jebkāda naida
Un tad piedzimt no jauna
Bez nožēlas un kauna.

Es arī gribu būt tik balts
un mirdzēt spožāk kā zelts.
Kad uz zemes sasnidzis sniegs,
Vai kāds var man to liegt?

Bradājiet mani visi Jūs,
kaut ar netīrām kājām,
vienalga es par jums
bradātājiem baltāks būšu.

Kā rudens lapkritis
Reiz viss būs zudis
Un viss krāšņums
Būs mūsu acīm slēpts,

Tik milzīgs klusums
Un viss tik balts,
Tik brīžam brāzmains vējš
Un pa gaisu iet viss.