Bezkaunīgā laime

autors: Susurlacic [dzejoļi]

Kāda bezkaunīga laime-
Būt vienam ar sevi.
Bez glaimīgiem čukstiem,
Bez zīda un neļķēm..
Klusumā nedzirdēt tevi.
Klausīties savējos sirds pukstos,
Kā lietus lāšu pavedienos,
Kas klusi rit pa sienu.
Ik minūti,ik stundu
Ik mīļu balto dienu.

Tik bezkaunīga laime
Neatnāk parasti viena,
Un tumsā dzirdu skaidri
Kā lietus un nāve
Bungo pa mitro sienu.

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
klusaisMiileetaajs	2013-09-23 07:48
Baidies, ka pērkons iespers, vai..?
taalais_sakura	2013-09-23 08:00
Mēs pārtiekam viens no otra...
Plaanpraatinjsh	2013-09-23 10:49
Baisi.
Susurlacic	2013-09-23 11:20
Nebaidies PlP, laime jau visiem tā nepienāk
jeep2	2013-09-23 11:36
Ljoti baisi.
straume22	2013-09-23 13:21
Skaisti sanāca... Kad piemin nāvi paliek baisi, jā. Kāpēc lāci pieminēt nāvi?M-? Tā atnāks, nebēdā par to par agri. Kas tik nebungo pa sienu...Kam slikta dzirde - tie ir tomēr laimīgāki(prātuļo, vai var būt pat filozofē, nezin) Bungo lāses, paliek baisi, ajanu nāve? (secina)Tomēr, nāve nebrīdina. Tā nāks, kā negaidīts ciemiņš(sievasmāte, vai pusdūls kaimiņš, koroče huže tatarina...)
straume22	2013-09-23 13:30
Bij sasodīti bezkaunīga laime...
Susurlacic	2013-09-23 14:28
Straume mn piekrīt? vai ne ?? :)

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!