Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Ar tūkstots ir par maz.

Ar tūkstots vārdiem tevi sāpināju,
Kaut dziļi sirdī es to negribēju
Ar tūkstots izšķirtības mirkļiem
Mēs šķīrāmies no saviem sapņiem...

Ar tūkstots asarām nepietiktu,
Lai visas sāpes izraudātu
Ar tūkstots skūpstiem nepietiktu,
Lai visu slikto aizmirstu...

Ar daudzām negulētām naktīm
Un sārtām, izraudātām acīm
Ar tūkstots mīlas zvērestiem
Un no sirds sniegtiem glāstiem...

Ar tūkstots vārdiem-piedod
Mēs nespētu vairs dzīvot
Ar tūkstots vientulības dienām
Mēs neizbēgtu no šīm skumjām...
Viedokļi par dzejoli
 klusaisMiileetaajs  2013-09-22 15:51 
Ui, cik smuka dzejniece..! Pasaki, kurš bija tas nožēlojamais lops, kas Tevi tā ir
kādreiz sāpinājis! Mēs te pa visiem viņu..! :(((
 lapsu_aacis  2013-09-22 15:57 
klau, tu kaut ko esi dzirdeejusi parj dzejas struktuurju, uzbuuvi unj pamatiem, jeb
taa diarrhea verbaalis irj speeciigaaka parj elemetaariju pamaaciishanos?!

dzeja
kurj?!?!
 asaispuisis  2013-09-22 16:28 
Nav dzeja, nav. Bet moks ir bijušs baigas.
 jeep2  2013-09-22 17:56 
arii jaunam gribaas mociities.
 Plaanpraatinjsh  2013-09-22 18:45 
Piekrītu asajam,mokas drausmīgas.
 tavssargs  2013-09-22 19:44 
Pa purnu tik tādam un gaupvahtā iekšā!
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?