Vientuļais ozols.

VIENTUĻAIS OZOLS.
Es esmu koks, kam zari lauzti,
un lapas neplauks vairs nekad.
Bet esmu dzīvs un man ir labi,
kad nostājies tu blakus man.

Es kādreiz biju stalts kā ozols,
un zaros ļāvu ligzdas vīt.
Un jaukiem pārīšiem zem zariem,
mīlas brīžus izbaudīt.

Es atceros to jauko dienu,
kad piedzimu tai ceļmalā.
Tad lieti lija un vēji pūta,
un mašīnas traucās ātrumā.

Es dziļi zemē laidu saknes,
un pletu zarus platumā.
Man gribējās, lai mani saredz,
cik stalts es esmu ceļmalā.

Es turējos pret vēju bargo,
pret lietus šļakatām, kad lija.
Pat ziemu izturēju bargo,
jo sniegs ap mani sasijdīja.

Pavasaris ir jau klāt,
ua vasara jau nav aiz kalniem.
Rudens dabu krāsot māk,
ziema sasaldēt līdz kauliem.

Tā nemanot es augu liels,
ar zariem devu svelmē ēnu.
Zem zariem atpūtās ik viens,
ja mīlestība velk uz dēku.

Tā gadi skrēja lieliem soļiem,
un kļuvu sirms es nemanot.
Blakus man, starp maziek oļiem,
izdīga stādiņš padraiskot.

Nu nebiju es vair tik vientuļš,
un dzīvē likās viss savādāk.
Man gribējās, lai ir kāds darbiņš,
ko varam abi pastrādāt.

Bet dzīvē liktenis ir lēmis,
mums apkārt tikai lūkoties.
Ja esi tu par koku dzimis,
pret vēju būs tev cīnīties.

Nāks rītā zāģeris ar zāģi,
un gāzīs mani no kātiem nost.
Man dzīvē gājis ir ļoti smagi,
un nejutīšu, kā zāģis kož.

Tu, draudziņ, cīnies, pret bargo vēju,
un neļauj zarus nopostīt.
Lai jauki pārīši zem zariem,
nāk mīlas brīžus izbaudīt.

Dz.