kādā vientuļā ugunskurā raugoties

kāds ugunskurs tumsai traucējot izdeg
klusumā

skat
daži deg palēnām gurstot
citi zibens šautrā
likteni durstot
reizēm salūtā jautrā
sadegam kopā
kā sērkociņi žēli noliecot galvas
lielās aizdedzināšanas gaidās
nav ko startēt pēc galvenās balvas
tiem kas aizdedzināt baidās
klusēdami dziesmās
neuzliesmo
vien noraugās liesmās

pamalē debesis kvēlo
iekvēlo rītu
varbūt vakaru vēlo
vējam aizrāvusies elpa
liesmas dzerot
šovakar
tavu seju tik tikko saskatīt var
uz tās robežas
kur mīlestība starp gaismu un tumsu mājo
iedegties cerot

skar
dzirksteles debesīs zvaigznes
uz mirkli iejūkot pasauļu kārtā
un tu jau vairs nesaproti
kas sadeg tai mūžības sārtā
pasaules
tu pati
vai es