Dona Žuāna monologs

Kamdēļ tu neļauj man neko, un kamdēļ galvu krati?
Es atnācu lai padzeros,bet ne jau tevi skatīt.
Ka saplēsu tev zeķbikses-Tas negadījums kristāltīrs.
Es neesmu tavējs tiesnesis,nedz likumīgais vīrs.

Par to, ka blūzi pogājot,tai bira laukā pogas.
Tu vari muti turēt ciet un kratīt matu sprogas.
Es atzīstos, ka svārciņus tev nevilku pār galvu.
Jo tajā brīdī grozīju, es rokā mīkstu halvu.

Man taisot vaļā krūšturi, lūk aizķeršanās tika,
Jo nelikās, ka būsi tu gandrīz vai pilnīg plika.
Tamdēļ sev bikses novilku ar nolūku it labu,
Lai svešām acīm aizsegtu to vietu,kur tev naba.

Es neklausījos asarās, kas zemē plīkščot krita
Jo labi drīz tās nožuva, kad pulstens pusnakt sita.
Un tā kā segu neradu, lai sildītu tev miesu,
Tad sevi virsū uzklāju, ne pārāk kaulainu vai liesu.

Man šodien ceļi acina un zilās tāles gaida.
Tavs tēls man paliks atmiņās, pie žoga puķi spaidot.
Varbūt mums ceļi krustosies, kad mēnesim augs ragi,
Jo zinu, ka tev mūžīgi ar vīru saskan labi..