Saruna ar lietu

Es vakar redzēju, kā lietus lāses krita,
Ikvienai atspulgs tvēra visu zemeslodi.
Tās nebeidzamus apļus ūdens lāmās sita
Ar debess vēsti, kuru savā plaukstā rodi.

Tad lūpas pavēru, lai justu mākoņgaršu,
Lai izbaudītu rasu, kuru visums sniedz.
Es zinu - kādreiz pacelties es spēšu,
Vien dzīves smagums pašlaik izdarīt to liedz.

Tāpat kā katra lāse atnes zemei savu ziņu
Par to ko stāsta saule, pērkons, mākonis.
Es saku lāsēm, katrai mazākai no viņām,
Ka mīlu tās un neesmu nevienu aizmirsis.