pēc lietus

domas bija pazudušas
slēpās
nostūros drūmos
krūmos
parkos zem soliņiem
zaga putnu dziesmām vārdus
šūpojās mīlētāju elsās
bet ļaudis melsa
esot Īrijā
zemenes lasot
bet varbūt citur kaut kur
tik daudz taču debess pušu
kas viņas šeit tur
tukšums nepiepildīts
spīts
sieviete pieradināta
(pie plīts)
karš Sīrijā
varbūt radiosēta
kā sunim ,kas žogam lec pāri
zelta būris kanārijputniņam aklam
gulta izgulēta
viss taču sen līdz kaklam
arī tā dīvainā roze
bez kāta
kas smaržo tik kāri
kā doma par tevi
neremdināta
nu viņas kā lāses no dušas
lido man sejā
izmirkušas
noskumušas
atgriežas kā bites skrejā
pazīstamas
mīļas
bet ne manas
kā lietus, ko klusībā lūdzu
kad slāpis biju es gana
tagad tas straumēm lijis
viss kā nebijis bijis
siltums purpursarkans
dvēselē silda un skan
iesūcies katrā šūnā
ar mani runā
runā
runā
runā