Nix mortem

Ne kalnu grēdu, ne mežu košo,
Viss līdzens un grīšļiem aizaudzis.
Ne saules gaismas, ne mēness spozmes,
Viss pelēks un putekļos noplucis.

Tā paiet un atnāk, ko negaidi tu,
Ar soļiem, kas pelēkā asfaltā klaudz.
Tā aiziet un aizskrien, ko gaidīji,
Nu aka uz tumsu un bezsauli sauc.

Tur rokas virs slīkšņas, saukdamas māj,
Kā gruveši pasaule krāsmatās kūp.
Aiz plīvura pelēka, tumšā bez rakstiem,
Tur aizsaules laiki puvuši drūp