.....

Tie, kas mani zin pa īstam
Zin manu pasauli
Tie zin cik daudz dzīvot es sev atļauju
Un brīžam pašu mani pārsteidz viss tas
Ko atļaujos darīt es pa īstam
Un lai arī cits saka, ka tas ir bīstami
Tā spēlēties ar laimi
Vai es vispār nedomājot par savu saimi?
Tā man vaicāja bieži
Jo brīžam tā bliežu
Ka bail pašam atcerēties
Kā bij kādreiz, kad vērās ciet
A tagad vēsi, bez stresa svaigā gaisā uzelpot varu aiziet
Tagad reāli ir p*huj uz lietām
Dēl kurām sevi nevarēju noturēt es mierā
Bet tagad esmu pieradis
Vai vismaz skaidrība nākusi
Ka nav jēgas skriet uz to miera dusu
Tā tāpat lavās klāt man tā klusi klusi
Lai gan tāpat arī mēdzu norauties no striķa
Nodzen matus uz liso un pedāli līdz grīdai izmest "mazu" riņķi
Un kāpēc gan nē
Var vēl
Arī nedaudz trakāk...
Vismaz man tā sanāk...
Vienkārši man savs jāpanāk
Līdz atkal domās ir klusums
Līdz iekšā miers būs un
Varēs just visu, kas ir apkārt
Visu, kas liek man atkal atslēgas pakārt
....