Saulrietā

Dažreiz.
Kā vilnis plūst un atplūst dzīvē viss.
Gan tas, kas ir ar mums jau noticis.
Gan tas, kas ir, kas nāks un vēl tik būs.
(Vakars pamalē sarkani rūs.)
Ir brīži kā paisums, kas apklāj visu
Un atplūstot atsedzas krasti
un dzīves draza, dubļu peļķēs
tumši lokās skaudība un naids.
Pagājības vraki tukšos mastus slej.
Nāk atkal paisuma vilnis apsedzot visu.
Dažreiz.
Bet vienmēr.
(Vakars sarūs un sabirst naktī.)
Paisums un bēgums.
Starp tiem daži soļi mums kopā.
Mana roka tavā. Roku rokā ienirstam
paisuma vilnī, kas triec mūs pret krastu.
Izmesti smiltīs veramies zvaigznēs.
Dažreiz.
...un Mēness ir mūsu Dievs,
kam ziedojam skaistākos mirkļus.