Ādams un Ieva (uzlabota versija)

Ādams, klejodams Ēdenes pļavā
Prātoja, kāpēc tik dumji
Pasaule smaida, bites dūc kļavā
Bet viņam tik vientuļi, skumji

Apžēlojās dieviņš par cilvēku
Un, kamēr šis paēnā snauda
Radīja sievieti, skaistu un gribētu
Uz zemes lai prieks ir bauda

Beidzās Ādama mierīgie laiki
Ieva šo dresē un dzenā
Jāmazgā rokas un jānoskuj vaigi
- Ak, kur mana brīvība senā!

-Izlaizi bļodu un sagādā malku
Nekrāc un nekasies miegā
Solīdu skatu un leksiku smalku
Pie būdas nečurā sniegā

-Modernu frizūru, modernu pozu
Un nevis „pa suniskam” stumdi
Vakaros lasi man dzeju vai prozu
Un neaiztiec muciņas spundi

Tālākās takās nu medīt iet Ādams
Vēlāk un vēlāk nāk mājās
Šņaukādamies un asaras bērdams
Žēlojas - tulznas šim kājās

Ieva tai laikā tik skandālus rīko
-Vecais, kur blandies tik vēlu?
Šķiet, pēc svešiem dārgumiem tīko
Postīdams ģimenes tēlu!

Ādams nu mežā uz aitādas snauž
Lai izbēgtu Ievas stibas
Līdz pamodās naktī – kāds viņu grauž?
Nē, Ieva skaita šā ribas!