Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Veltījums manai vienīgajai Mīlestībai.

Es vēlos
Vēl savs jaunībs dienās kavēties arvien,
Kad biju laimīgs pirmo mīlu sajuzdams.
Es eju ārā dienā sniegainā:
Tur sniega lāpsta lūzusi kā mana dzīve pliekanā.
Es vēlos
Steigties pie tevis mīļotā!
Pāri laukiem sniegotiem un kupenām,
Kļauties klāt pie tavām krūtīm,lūpām sārtajām
Un lūkoties tais tavu tumšo acu atvaros.
Es vēlos
Ak,ko nu vairs,tik sen tas bij,kad draugi,mīļākie,
Gan tēvs un māte bijām mēs
Un mūsu mīlu,skūpstus baudījām.
Es vēlos
Lai ar sirmi mati man tā tev,
Kas to lai zin,kas tevi mīlā tagad skauj arvien.
Se ir tā klusā vieta
Un nav vairs ceļa atpakaļ!

2003.gada janvārī pie Aiviekstes.
Viedokļi par dzejoli
 klusaisMiileetaajs  2013-06-17 07:33 
Turies, kaimiņ!
 Plaanpraatinjsh  2013-06-17 07:46 
Jā,ko nu vairs tik senas lietas cilāt...
 forma1961  2013-06-17 08:59 
Pavecs dzejolis,bet jaunībā jau visiem bija labāk un jautrāk
 laukroze  2013-06-17 11:20 
tā jau arī, ka veca mīla nerūs..;)
 assortina  2013-06-18 19:24 
Skumji!
 vakarveejsh  2013-07-04 15:05 
Ir jau tā, ka dzejnieki pelna un pārtiek no savām un svešām mirušām jūtām.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?