etīde ar sarkanu putniņu

no zelta taures
sarkans kolibri
atmiņu nektāru sūc
es tevi lūdzu
paliec
neaizmūc
jau dzirdēt var
kā bišu spiets dūc
kā vasara vaigu skar
kā strautā akmeņi sačukstas
un -kas tad tas-
nāk tavas rokas
manos matos
domu kārtību jaukt
nu kāpēc tieši tagad
tā vālodze sadomā lietu saukt
vēl gribas kaut mirkli
ar tevi
tur Greizajos ratos braukt
pāri atmiņu pļavai
kas pilna nektāra salda
bet...
lidinās sarkans kolibri
viens pats pie dzīru galda