Dzīvnieciskas izjūtas pavasarī

Kā ezis uz akmens
Tik sadrūmis sēdu.
Ņem, māmuļa zeme,
Pelēko bēdu!
Lai zvirbuļi sprauslo,
Un liepzarus lauž,
Man jāņtārpiņš spītīgs
Pakrūtē grauž:
Par sauli, kas resna
Mugurā kož.
Par vizbuli zilo,
Kas plaukusi ož.
Man plecos vatenis
Dilis kā siets,
Kaklā grauž skumja
Kā nemizots miets.

Par ziloni gribu
Es pārvērsties
Vai gepardu tizlu,
Kas māk tikai skriet.
Vai celties spārnos
Kā maitu lija.
Ziema tik auksta
Un pretīga bija.
Ka beidzamais, tizlais
Polārais lācis
Uz mūra pie pečkas
Bij sildīties nācis.

Ņem rabaiļa, brūnā,
Mani uz ragiem!
Es došos tev līdz
Ar netīriem nagiem.
Kas diendienā grauzti
Jo nomāca bads
No čaulas šķīlies,
Bet vientuļš es pats.
Pat sliekām un vardēm
Nāk dzimumdzīve.
Un vilkiem ir draugaļas
Būros vai brīvē.

Es saulei rādīju
Dibenu pliku,
Lai odiem un mušām
Placdarms še tiktu.
Bet lido tik taureņi,
Bites gurušas dūc.
Un skatos- pie plaukstas
Pielipis sūds.
Lūk tāpēc uz akmens
Kā ezis sēdu.
Un pasaulē izkliedzu
Bezgala bēdu.