Zemē nosviests dzejolis

Vecais, tos traukus dod man
Un še, labāk paturi bērnu
Tu zemē svied visu, ka skan
Pat dzejoļus un savu ēnu

Tev pasaule nokrīt uz bruģa
Un pieviltās meitenes sirds
Bet pats, tā kā izsviests no kuģa
Tik klausies par tevi kā ņirdz

Žēl laiku, kas nomests ir zemē
Ko hokejs un alus bārs zog
Bet pulksteņa rādītājs tēmē
Kur nelaiķus aiznes un rok

Par zemē nomestu dienu
Un zobu, kurš vesels ir rauts
Par kaķi, kurš izlējis pienu
Tavs rekviēms gaudo un kauc

Skan mirkļi uz mūžības laktas
Bet āmurs tik ceļas un krīt
Tās dzirkstis, kas kalējam zagtas
Tev čukstēs – var snaust arī rīt…

Bet izkrita vecajai trauki
Un vecais ar bērnu dubļos
Ņirdz pieviltā meitene – Jauki!
Par baudu ir jāmaksā rubļos