Tu biji tā noslēdzies

Tu biji tā noslēdzies
no ārpasaules,
tā aizbarikādējies,
ka pats vairs nesaprati
kur esi un kāpēc.

Tev likās, ka visi citi ir ļauni
un tikai par sātanu vien domā.
Tu nepamanīji to, kā tevī
uzradās kara cirvis
un pat Trojas zirgs
tavā dvēselē tika ienests.
Tas jau tik pierasts.

Šis nesapratnes cirks
kļuva par karalauku tevī.
Tu gluži burtiski sajuki prātā,
tu iekšēji jau aizgāji bojā.

Un nu tu pats nezini - kas esi,
ko īsti gribi, ko jūti un domā.
Un galvenais, ko īsti tev vajag,
Lai tavai dzīvei vēl nav gala.

Tu noslēdzies no ārpasaules,
tu apspiedi savu dvēseli
un neļāvi tai tev to pateikt priekšā,
jo patiesība mīt tur - ārā.

Tā slimība, tas ļaunums
ir tevī, ir tevī iekšā.
Un es... Es tikai gribu palīdzēt,
izdzīt, izārstēt un sadziedēt.

Es zinu, tu tagad nemaz
nespēj padziedāt,
bet mēs kopā varētu sākt -
un tu redzēsi dziesma spēj
dvēseles izdziedēt un saliedēt.

Tu jau zināji, tu jau zini to,
tikai reizēm mēs nepamanām
vai vienkārši palaižam garām
kā upes palo un ievas smaržo
pavasaros.

*
Ziemā tas ir dabiski,
Ja nepamanām, palaižam garām,
Kā pa kupenām zaķis cilpo,
Kā bērni pie upes pīles baro.

Ziemā ne tikai daba dus,
Dus arī mūsu dvēseles,
Bet pavasaros jālaiž ganos,
Lai ganās zaļā pļavā
Vai zilā debesu tālē.
Tā savu dvēseli dziedē, ārstē.

Atgulies pļavā, iegrimsti zālē!
Sajūti dabu un dzīvību sevī!
Neļauj šīm sajūtām
No savas atmiņas bālēt!

Skaties zilā debesu tālē,
Mīl vai nemīl - zīlē
Un, ja tomēr nemīl,
Iemīlies ozola zīlē
(tā nāk no varena koka
un tad jau ar jūtām nejoko)
Un savam liktenim
Ar smaidu spītē!