Vakars

Pavasara vakara garajās ēnās
Kā manuskriptos senos varētu lasīt,
Tikai alfabēts nozaudēts sen,
Un valodu to zina vairs tikai vēji,
Kas sen aizmirstās zīmes raksta un atstāj
Koku zaros, viļņos un smiltīs.

Pavasara vakara garās ēnas,
Saulei slīdot aiz tālajā meža,
Lēnu sāk izdzist un saplūst ar krēslu.
Paliek neskaidras nojausmas, rēgi,
Kā par sen zudušām tautām un ļaudīm,
Un kāds nemiers un trauksme
Par nenotveramo mirkli un dzīvi.

V.V.