Meitenei

Meitenei

Vēl augums tavs nes jaunību kā ziedu,
Vēl putni taviem pavasariem dzied,
Ir saule zenītā un blāvās ēnas īsas īsas,
Un dienas tavas zeltainas un garas.
Tev šķiet, ka mūžam rozes zied un nenovīst,
Un laikam nav pār tevi varas.
Bet dziļos mežos, klinšu aizās
Vakars audzē tumšas ēnas,
Un saulei reiz ir tomēr jānoriet.
Pulkstens tikšķ un iet un iet,
Un kaut kur viņa dzīlēs
Lēnām zvana skaņas briest.
Laiks kaut vēl neredzams mostas jau,
Pasteidzies!
Drīz ēnas rādīs pēcpusdienu
Kad novīst puķes, zāle noliecas,
Un īgni, sausi vēji vairs veldzi nenesīs;
Un beigsies viss, kad zvanīs divpadsmit.
Viss.
Pasteidzies.

V.V.