Vajag

Tukša istaba
Un tukša sirds...
Nav neviena kam
Savu mīlestību piesiet.

Var pie margrietiņas viņu siet,
Bet tikai vasarā,`
Jo mūžs tai pavisam īss,
Bet laiks tā skrien...

Var margrietiņu vainagā vīt
Un tad var viņu ziemā
Uz naglas pie sienas piekārt,
Bet kurš gan sevi kārs uz naglas,
Lai tikai būtu
Viņai blakām
Un just, ko viņa jūt...

Bet es negribu visas,
Es tikai to vienu mīlu...

Pilna istaba un pilna sirds
Ar mīlestību...
Un, skat, kā viņa mirdz
Kā saule un starus laiž
Uz visām pusēm
Un uz katru, ko redz,
Jo visus viņus mīl...

Un mīlestības
Nevar būt par daudz...

Lūdz...
sauc...
audz...
Un mīli!

Bet, ja tomēr nevari citādāk,
Vajag mīlestību kā sunīti
Aukliņā piesiet blakus sev klāt,
Lai vienmēr līdzi Tev nāk.