Veltījums viņai... 2

Katru reizi
Tu mani pārsteidz.
Mēs tik līdzīgi
Kā divas ūdens lāses
Un tāpēc
Mani nepamet sajūta,
Ka mēs viens otram kā radīti...
Un tagad neiespējami
Pārstāt man smaidīt.
Nav novērtējami
Nekādās vienībās
Tādi momenti
Kaut arī īsi laika sprīži,
Bet tomēr - ir tie notverti,
Noķerti
Lai neatlaistu!
Man jau likās,
Ka par skaistu
Līdz atklājās cits kāds,
Bet tas nelaupa man smaidu!
Un zinu, ka Tev tas nav viegli!
Piedod!
Bet zini, ka vēlos Tev visu mūžību ziedot!
Tu kā ziedz
Tā Roze - visskaistākā!
Visas citas nobāl, nestāv klāt!
Un...
Lai arī brīžam ir dzelonītis ass kāds,
Tie ir tikai sīkumi.
Es zinu Tevi, Tu zini mani,
Abi brīžam neprognozējami,
Bet saprotamies, jau no pusvārda...
Domas abiem prātā vienādas.
Nu kā tas var būt,
Tāds brīnums vēl neapgūts,
Un es saku, ko jūtu...
Nevēlos to tā atstāt...
Atstāt neapgūtu...