Pārdomas tukšumā

Kad nebūs nekā,
Kad nebūs ne gaismas, ne tumsas,
Kad nebūs pat atomu vakuumā.
Es mājās pārnākšu,
Rokā būs iedegta svece.
Tad tukšumam skaļi sacīšu:
Tevi gribu es precēt!
Bet nenotiks nekas,
Jo skaņu viļņi neizplatās vakuumā.
Un tevis tur nebūs,
Viss pilnīgi tukšs!
Arī manis tur nebūs,
Jo nebūšu bijis vai dzimis.
Kā tukšums par pilnu, lai kļūst?
Viss tas, kas rakstīts un teikts,
Tas, kas domāts un justs,
Bez pēdām tukšumā zūd.
Vai vari sameklēt sveci?
Vai vari tukšumu precēt?
Vai vari būt tu pats,
Ja vispār neesi nekas.
Nekas nav rakstīts vai teikts,
Kas gan var tad tukšumu sveikt?
Es nezinu, nespēju atbildi rast,
Kas zin, kur tukšam iesākas krasts..
Varbūt tu sēdi, vakuumu pētot.
Kad dzimšu no kosmiskās olas..
No tukšuma pilnību,
Šķir tikai solis