Atvadas/Apgaismība... (kad rozā brilles krīt)

Jo tik pat nejauks un nicinoš
Bij tas Tavs jociņš
Ko viņš
Ik pa laikam atcerās
Un tad atkal ciet verās
Un nepamet doma kāpēc
Par kādiem nopelniem
Viņš ko tādu bija pelnījis
Tas Tavs ego
Nenojaucams
Ne tāds, kā namiņš no lego
Un neatstāj tāda doma
Ka Tu arī esi tāds vampīrs, kas nomāc
Un no tā visa uzlādējas
Viņam nav sveš tas
Piedzīvots reizes n-tas
Jau zudis skaits, bāc
Bet Tev tas kā māksla
Izstrādāts tā, ka
Pamanīt var to
Tikai tad, kad ir jau izsūkts
Liels apjoms dzīvības sulas
Un visa pasaule tiek uztverta diezgan truli...