Apskaidrības varā

Ieskatījos čūskas acī,
Klusi čuksti glāstīja manu seju tajā naktī.
Lūpas mirka asinskārē vienā taktī,
Kad saskatīju klusuma vijolnieku tajā zalktī...

Duncis rokās,
Vienās mokās es to turēju pie savu krūti.
Asins lāses muzicēja skarot grīdu, jūti,
Kā dziest dzīvība tava un lēnām ar flīzēm tu saplūsti.

Tumši sarkanā nu rotā manu ķermeni,
Krītu pie sava kapa mēmā stūrī.
Acis vai bija sarkanas
Zudušajā pilsētā, nogrimušajā pilī.

Tā nenodega.
Tā nepaspēja sadegt.
Es nogalināju mīlas sakni,
Kura nu pūst manā dārzā kopā ar manu dvēseli – to vēlos segt.

Brīdī, kad sacīju vārdu, apstiprinošu jā frāzi,
Es sev atļāvu pazemībā pakrist uz ceļiem tumsai.
Atceros, kā to skuķi tu aristokrātiski drāzi,
Saviem nagiem, tās ādu saplēsi kā lētu vāzi.

Izmircis savā grēkā,
Nu tavā sulā es smeļu skaidrību sevim skatu.
Cēla rīcība nu nožēlojamais esmu
Izmircis sevis žēlošanā nu pie Dieviem lūdzos vēl vienu dvesmu...

Dvēselē tuksnesis.
Sirdī sausas smiltis vējā put.
Man vairs nekut,
Pie sava kapa mēmā stūrī...

Tu neesi uzvarējis mani,
Ne jau.
Pie savām pūstošajām rozēm es augšu.
Bet tu vītīsi savos melos, tu dzīvosi tur pat.

Tumsā tu paliksi,
Kad es no miega celšos rīta gaismā.
Pavasarī manā dārzā jau atkal ziedēs pumpuri.
Zelta pils joprojām slīks savā asinskārē – saldeni rūgtā...