Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Konkursam [16]
mans nobrāztais augums
dabūts uz sētas vairs nesāp jo brāziens jau nebija smags mana nobrāztā vēdera rētas tāds nieks iepretī dvēseles brāzienam kad redzu kā bērni mirst mokās ar saviem mīļajiem lācīšiem rokā manam nobrāztajam paurim pavēlu klusēt iekost mēlē kad gribas īdēt un šņukstēt vai man savu elkoni žēlot vai manu nobrāzto seju ko lai es saku mātei ar manu nobrāzto kaunu un bezizeju bērna ticība acis un paļaušanās manā nobrāztajā rumpī bezspēkā asiņo tas klusums un baisais rāmums manas apziņas paisums un bēgums tu nekad vairs nebūsi viens mans nobrāztais zaudētais miers
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|