Kāpēc

Kāpēc tu atkal sapnī nāci,
Kāpēc tik maigi pieglaudies?
Kāpēc gan nesteidzies tu aiziet,
Un patiesa man izlikies?

Tu mani atkal piepildīji,
Ar savas miesas siltumu.
Kāpēc tas bija jāatceras,
Man vienatnē par abiem mums?

Kāpēc tās zaudējuma bailes?
Kāpēc tās nelaiž vaļā, sāp,
Tais mirkļos, ko mums Dievs ir devis,
Lai vēlreiz pabūt divatā?

Šīm atmiņām, kas pāri gūlās,
Ar dienas gaismu nepazust,
Un atzīšanās saldo sūrmi,
To sirdī ilgi nēsāt būs.

Varbūt tā pierims tikai mirklī,
Kad tu man viegli pieskarsies,
Bet rītausmā tā atkal klusi,
Man sirdī dziļi iegulsies.

Tā gaisma, ko tu izstaroji,
Tā bija citas pasaules...
Kāpēc? Kāpēc tu sapnī nāci,
Kad biju aizmirsis jau es.