Gaismas vilinājums

Tu vēl tā pati, senā baltā pasaulīt,
Kaut laikiem ejot viss te mainījies ir jau,
Vien gaisma mūs joprojām vilina un sauc,
Tam alternatīvas nav bijis, arī nav.

Kā acis mirdz, kad mēnesnīcas sudrabs viz,
Un sirdis gavilē, kad zvaigžņu lietus līst!
Līdz ausmai nākot, savādāks kļūst viss,
Un, verot dienu, atkal pasaulē nāk rīts.

Kad žilbinoša saule ceļas debesīs,
Tai cilvēki un ziedi augšup tiecas līdz.
Kāds prieks pat mazu sveces liesmu ieraudzīt!
Tik vienkārša un sena patiesība šī.

Vēl gadu simtiem cilvēki te nāks un ies,
Kā tauriņi uz uguni joprojām steigs...
Un laikam taču arī mūsu dvēseles,
Uz gaismu lidojumu mūžam neizbeigs.